Daudzi cilvēki kādu laiku sev saka: “Tas ir tikai vīns pie vakariņām, alus pēc darba, ballīte nedēļas nogalē.” Sociāla dzeršana ir daļa no ikdienas kultūras, un pati par sevi tā vēl nenozīmē atkarību. Problēma sākas brīdī, kad vielu lietošana pakāpeniski pārņem arvien lielāku daļu no dzīves un sāk ietekmēt veselību, attiecības, darbu vai pašsajūtu.

Šis raksts ir par to, kā pamanīt brīdi, kad robeža starp ieradumu un atkarību jau ir pārkāpta. Nevis ar diagnožu sarakstiem, bet ar reāliem, atpazīstamiem scenārijiem ikdienā.

1. Robeža starp ieradumu un atkarību

No malas bieži izskatās, ka robeža ir ļoti skaidra: ir cilvēki, kas vienkārši iedzer svētkos, un ir cilvēki, kuri ir atkarīgi. Reālajā dzīvē tas parasti notiek pakāpeniski. No ieraduma, kas sākumā šķiet nekaitīgs, pamazām izveidojas nepieciešamība.

Signāli, ka sociāla dzeršana vairs nav tikai ieradums

Ir vairāki praktiski jautājumi, kas palīdz saprast, kas patiesībā notiek ar vielu lietošanu:

• Vai tu bieži ieplāno savus vakarus, pasākumus vai pat brīvdienas tā, lai būtu iespēja dzert vai lietot citas vielas
• Vai tu pamani, ka biežums ir palielinājies: agrāk tas bija reizi nedēļā, tagad gandrīz katru dienu
• Vai tu esi mēģinājis samazināt vai pārtraukt lietošanu, bet tas izdodas tikai uz īsu brīdi
• Vai ir gadījies dzert vienatnē, lai nomierinātos, aizmigtu vai aizmirstos no stresa

Ja uz vairākiem šiem jautājumiem iekšēji atbilde ir “jā”, tas ir signāls, ka vielu lietošana vairs nefunkcionē tikai kā sociāla nodarbe.

Funkcija, nevis daudzums

Svarīgi ir ne tikai tas, cik daudz tu izdzer, bet kāpēc tu to dari. Divi cilvēki var izdzert vienādu daudzumu, bet vienam tas būs rets izņēmums, otram regulārs veids, kā tikt galā ar emocijām.

Robeža starp ieradumu un atkarību bieži sākas tajā brīdī, kad:

• alkohols vai citas vielas kļūst par galveno veidu, kā atslābināties, aizmirst problēmas vai tikt galā ar trauksmi
• domu līmenī parādās sajūta, ka bez šīs vielas neiztikt, ka tā ir “vajadzīga”, nevis vienkārši “gribas”

Kad būtu jāsāk uztraukties

Parasti palīdz vadīties pēc diviem vienkāršiem kritērijiem: kontrole un sekas.

• Kontroles zudums
  Piemēram, tu ieplāno “tik vienu glāzi”, bet bieži vien tas beidzas ar daudz lielāku daudzumu, nekā biji iecerējis. Vai arī tu sev apsoli nedzert šonedēļ, bet jau pēc pāris dienām atrodas iegansts izņēmumam.
• Reālas sekas ikdienā
  Piemēram, parādās kavējumi darbā, sarežģījumi attiecībās, konfliktu skaita pieaugums, finansiālas problēmas, veselības sūdzības. Ja šīs sekas atkārtojas, bet lietošana turpinās, tas ir nopietns signāls.

Tie nav “brīdinājuma zvani” tikai ļoti smagās atkarībās. Tie var būt pirmie posmi, kad palīdzību meklēt ir daudz vieglāk un drošāk, nekā gaidīt, kamēr situācija pilnīgi izjūk.

2. Reāli scenāriji, kuros “sociāla iedzeršana” jau ir problēma

No malas var šķist, ka problēma ir tikai tad, kad cilvēks dzer jau no rītiem, vairs nespēj strādāt, vai rodas fiziskas komplikācijas. Patiesībā sarežģījumi sākas daudz agrāk, un tie bieži tiek maskēti kā “ikdienišķas situācijas”.

“Es bez glāzes vakarā vairs nespēju atslēgties”

Darbs, stress, ģimenes rūpes. Vakars pienāk, un liekas, ka bez vīna glāzes vai stiprā dzēriena nav iespējams nomierināties. Sākumā tā ir piektdiena, tad jebkura darba diena, kurā “bijis smagi”.

Aiz šī stāsta bieži slēpjas:

• emocionāls nogurums, ko mēģina “izslēgt” ar alkoholu
• grūtības atpūsties bez vielas palīdzības
• pieaugošs risks, ka vienas glāzes vietā arvien biežāk ir vairāk

“Es dzeru tāpat kā visi, tikai man biežāk gadās pāršaut pār strīpu”

Vēl viens biežs scenārijs ir kompānijas cilvēks, kurš it kā dzer “tāpat kā citi”, bet tieši viņam regulāri gadās:

• strīdi ar partneri pēc ballītēm
• “melnie caurumi” atmiņā
• neplānota neierašanās darbā nākamajā dienā

Ja pēc šādiem atgadījumiem ir kauns, solījumi sev “vairs tā nedarīšu”, bet situācija atkārtojas, tas ir spēcīgs signāls, ka vairs nav runa tikai par “jautru raksturu”.

“Es varu jebkurā brīdī pārtraukt, es to vienkārši negribu”

Daudzi cilvēki nepieļauj domu par atkarību, jo:

• viņiem ir darbs, ģimene, ierasta ikdiena
• viņi nelieto vielas katru dienu
• nav bijuši skandalozi “dibena punkta” mirkļi

Tomēr ieilguši solījumi sev: “no nākamā mēneša vairs nedzeršu”, kas nekad īsti nepiepildās, ir viens no redzamākajiem signāliem, ka kontrole jau ir ievērojami mazinājusies.

Ja kāds no šiem scenārijiem šķiet pārāk pazīstams, tas nenozīmē, ka viss ir “bezcerīgi”. Tas nozīmē, ka ir īstais brīdis par to parunāt ar speciālistu, nevis gaidīt līdz situācija saasinās.

Attēls no unsplash.com

3. Mīti par “stipru gribasspēku”, kas traucē laicīgi meklēt palīdzību

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki novilcina palīdzības meklēšanu, ir mīti par gribasspēku. Tie rada sajūtu, ka atkarība ir rakstura vājums, nevis veselības stāvoklis, ko var ārstēt.

Mīts: “Ja es būtu pietiekami stiprs, es vienkārši pārstātu dzert”

Daudzi cilvēki ilgstoši soda sevi ar domu: ja es nevaru apstāties, tātad esmu vājš. Patiesībā atkarība laika gaitā izmaina smadzeņu ķīmiju un to, kā tiek pieņemti lēmumi. Tas nav tikai “gribas jautājums”.

Ja cilvēks ar cukura diabētu nespēj regulēt cukura līmeni tikai ar gribasspēku, neviens viņu nesauc par vāju. Tieši tāpat ir ar atkarību: ir vajadzīga mērķtiecīga ārstēšana, nevis tikai pārmetumi sev.

Mīts: “Labi, es mēnesi nedzeršu, lai pierādītu, ka man nav problēmu”

Daudzi pazīst situāciju, kad pēc satraucoša perioda izdodas uz brīdi pārtraukt lietošanu. Tas uz kādu laiku nomierina iekšējo trauksmi: “redzi, man taču nav atkarības”.

Tomēr riskants signāls ir tas, kas notiek pēc šī “pierādījuma mēneša”:

• lietošana atgriežas ar iepriekšējo intensitāti vai pat spēcīgāk
• ātri “aizslīd” atpakaļ pie veciem ieradumiem
• ik pa laikam atkal vajag sev kaut ko pierādīt

Šis nav arguments, ka “nav problēmas”, drīzāk norāde, ka tā pastāv un šobrīd tiek risināta vienatnē, bez atbalsta.

Mīts: “Pie speciālista vēršas tikai tad, kad viss ir galīgi slikti”

Reālajā dzīvē ir tieši otrādi. Jo agrāk cilvēks vēršas pēc palīdzības, jo:

• vieglāk pārtraukt destruktīvos ieradumus
• mazāk postījumu attiecībās, darbā un veselībā
• lielāka kontroles sajūta pašam pār savu dzīvi

Pie speciālista nenāk tikai tie, kuri “vairs neko nevar”. Pie speciālista nāk tie, kuri ir nolēmuši, ka grib dzīvot citādi, pat ja pagaidām nezina, kā tieši tas notiks.

Attēls no unsplash.com

4. Ko darīt, ja šajā rakstā atpazīsti sevi vai sev tuvu cilvēku

Pirmais un svarīgākais solis ir atzīt sev: “jā, daļa no šī stāsta attiecas arī uz mani”. Tas nav viegli, jo saistās ar kaunu, bailēm un jautājumu, “ko citi par mani padomās”. Tomēr šī atzīšana ir sākums pārmaiņām.

Mazs praktisks solis, ko vari izdarīt jau tagad

Vari sākt pavisam vienkārši:

• godīgi pieraksti, cik bieži un cik daudz lieto alkoholu vai citas vielas
• atzīmē situācijas, kad lietošana rada problēmas (strīdi, kavējumi, veselības sūdzības)
• uzdod sev jautājumu: “vai tā ir dzīve, kādu es gribu pēc gada vai pieciem”

Ja atbilde raisa diskomfortu, tas ir signāls, nevis nosodījums.

Kad ir vērts runāt ar speciālistu

Ir vērts vērsties pēc profesionālas palīdzības, ja:

• ir grūti samazināt vai pārtraukt lietošanu, pat ja ļoti gribas
• tuvinieki pauž bažas, bet tu vienlaikus jūti, ka “tur ir kaut kas taisnības”
• vielu lietošana regulāri ietekmē garastāvokli, miegu, attiecības, darbu

Saruna ar speciālistu nenozīmē automātisku “zīmogu” vai priekšrakstu, kā tev dzīvot. Tā ir iespēja drošā vidē izrunāt to, kas patiesībā notiek, un kopā izveidot risinājuma plānu, kas der tieši tev.

Ja jūti, ka vēlies par šo parunāt ar profesionāļiem, kuri ikdienā strādā ar atkarībām un recidīviem, vari vērsties Detox.lv. Tu vari uzdot jautājumus, pastāstīt par savu situāciju vai tuvinieka pieredzi un kopā ar speciālistu saprast, kāds būtu drošākais un reālāk īstenojamais nākamais solis. Tu neesi viens ar šo problēmu, un palīdzība ir pieejama jau tagad, nevis tikai tad, kad “viss ir sabrucis”.