Atkarība

Atkarība ir stāvoklis, kurā indivīds fiziski vai psiholoģiski ir spiests regulāri lietot noteiktu vielu vai veikt konkrētu darbību, lai izjustu labumu vai izvairītos no diskomforta, nonākot līdz tam, ka šīs vielas lietošana vai darbības veikšana kļūst par galveno prioritāti, bieži vien negatīvi ietekmējot cilvēka dzīves kvalitāti, veselību un sociālās funkcijas. Atkarība maina smadzeņu atalgojuma sistēmu un veidu, kā tās apstrādā baudu, liekot atkarību izraisošajai vielai vai uzvedībai šķist nesamērīgi atalgojošai salīdzinājumā ar citām darbībām. Indivīdi ar atkarību izjūt nepārvaramu vēlmi vai piespiešanu turpināt lietot vielu vai iesaistīties kādā noteiktā uzvedībā, bieži pieliekot lielas pūles, lai darītu un apmierinātu kāri.

Laika gaitā cilvēkam var attīstīties tolerance, nepieciešamība pēc vielas vairāk, lai panāktu tādu pašu efektu, un atkarība, var izpausties arī ar fiziskiem vai psiholoģiskiem abstinences simptomiem, ja tiek pārtraukta, piemēram, vielas lietošana. Atkarība var būtiski pasliktināt indivīda spēju darboties ikdienas dzīvē, ietekmējot attiecības, nodarbinātību un veselību. Cilvēki ar atkarību var turpināt lietot vielas vai iesaistīties kādā uzvedībā pat tad, ja tas nodara kaitējumu sev vai citiem. Efektīvai ārstēšanai parasti ir nepieciešama terapijas kombinācija, kas var ietvert medikamentus, konsultācijas, uzvedības terapijas un atbalsta grupas. Ārstēšanas plāni bieži tiek pielāgoti indivīda īpašajām vajadzībām un specifiskajiem apstākļiem. Recidīvs jeb atgriešanās pie vielu lietošanas pēc mēģinājuma pārtraukt vielu lietošanu ir izplatīta parādība un tiek uzskatīta par procesa daļu, atspoguļojot atkarības hronisko raksturu. Tam nepieciešama pastāvīga ārstēšana un atbalsts.

Izpratne par atkarību kā medicīnisku stāvokli ir palīdzējusi mazināt stigmatizāciju un uzlabojusi pieejas ārstēšanai un atbalstam cietušajiem.

Heroīna atkarība

Heroīna atkarība ir smags un bieži hronisks stāvoklis, kam raksturīga piespiedu narkotiku meklēšana un lietošana, neskatoties uz kaitīgām sekām. Tā rodas, lietojot heroīnu, opioīdu narkotiku, kas iegūta no morfija, kas ir dabiska viela, ko iegūst no dažādu opija magoņu augu sēklu pākstīm.

Heroīna iedarbība uz cilvēku

Heroīns ātri absorbējas (iesūcas asinīs) neatkarīgi no tā ievadīšanas veida. Ievadot intravenozi, vislielākā heroīna koncentrācija asinīs tiek sasniegta jau pēc 1 minūtes, ieelpojot un injicējot intramuskulāri – pēc 3 – 5 minūtēm. Ļoti ātri – pēc 15 – 30 sekunžu laikā – heroīns no asinīm nonāk smadzenēs un lielā koncentrācijā sakrājas tur. Aptuveni 70% ievadītā heroīna absorbējas galvas smadzenēs.

Ātra heroīna koncentrēšanās smadzenēs rada tā saukto «karstuma vilni». Sajūtu intensitāte atkarīga no ievadītā heroīna daudzuma, kā arī no tā, cik ātri pieaug heroīna koncentrācija galvas smadzenēs.
Pēc heroīna ievadīšanas rodas siltuma, atslābuma un eiforijas sajūta.

Īslaicīgas heroīna lietošanas izraisīti efekti:

«karstuma vilnis»
palēnināts elpošanas ritms
eiforija
palēnināta domāšana
slikta dūša, vemšana
koordinācijas traucējumi
ādas nieze
spontānais aborts

Ilgstošas heroīna lietošanas sekas:

Atkarības rašanās
Hepatīts B, C, AIDS, sifiliss (lietojot kopējas adatas un šļirces)
Abscesi infekciju vietās
Vēnu tromboze
Bakteriālais endokardīts (sirds vārstuļu iekaisums un sairšana)
Artrīts (locītavu iekaisums)
Osteomielīti (kaulaudu iekaisumi un sairšana)
Sievietēm – menstruālā cikla traucējumi un neauglība
Vīriešiem – impotence

Ilgstoši lietojot heroīnu, cilvēka galvas smadzenes pārstāj izstrādāt savus opiātus – endorfīnus un enkefalīnus, kas nepieciešami normālas nervu sistēmas darbībai. Šajā stadijā narkomāns kļūst pilnīgi atkarīgs no kārtējās narkotiku devas, citādi pēc kāda laika neizbēgami sākas paģiru sindroms (nemiers, ilgas, nepārvarama tieksme pēc narkotikām, šķaudīšana, acu asarošana, sāpes muskuļos un krustu rajonā, vēderā, caureja u.c.).

Daudzas problēmas rada tas, ka ne adatas, ne šļirces, ne pats heroīns nav sterils. Ar katru injekciju narkomāns ievada sevī arvien vairāk un vairāk miljonus mikrobu. Tie vislabprātāk attīstās sirds vārstuļos un mugurkaula skriemeļos krustu rajonā. Laika gaitā sirds vārstuļi var sāk sairt, radot smagu sirds nepietiekamību. Ārstēšana – sirds vārstuļu protezēšana – ir dārga un bīstama.

B un C hepatīta un AIDS izplatība narkomānu vidū pāraugusi epidēmijā. Tās ir slimības, kurām seko invaliditāte (darba nespēja) un potenciāla nāve.

Psihiski traucējumi, atmiņas pasliktināšanās, darba spēju samazināšanās, depresijas, miega traucējumi neizbēgami pavada visus opiātatkarīgos narkomānus. Šie visi simptomi neizbēgami vēl vairākus mēnešus pēc narkotikas lietošanas.

Atkarības ir sarežģīti psiholoģiski un fizioloģiski procesi, kuros indivīds kļūst atkarīgs no tādām vielām kā narkotikas, alkohols vai noteiktas uzvedības, piemēram, azartspēles, kas bieži vien izraisa nopietnas personiskas un sociālas sekas. Atkarības fenomens ietver dažādus veidus, tostarp atkarības no vielām un uzvedības atkarības, kurām katrai ir atšķirīgas, bet pārklājošas iezīmes. Dažas no šīm iezīmēm apskatīsim zemāk.

Psiholoģiskie aspekti. Atkarības būtiski ietekmē smadzeņu atalgojuma sistēmas. Kad cilvēks patērē atkarību izraisošu vielu vai iesaistās atkarību izraisošā uzvedībā, viņa smadzenes atbrīvo neirotransmiterus, piemēram, dopamīnu, kas rada baudas vai “kaifa” sajūtu. Šī atalgojošā sajūta pastiprina uzvedību, liekot personai to atkārtot. Laika gaitā smadzenes sāk saistīt atkarību izraisošo vielu vai uzvedību ar baudu vai atbrīvojumu no diskomforta, stiprinot piespiešanu.

Fiziskie aspekti. Ar tādām vielām kā alkohols, nikotīns vai opioīdi organismā var attīstīties fiziska atkarība. Tas nozīmē, ka organisms pielāgojas vielas klātbūtnei un sāk “prasīt” to vēl, lai organisms normāli funkcionētu. Abstinences simptomi — nepatīkamas fiziskas reakcijas, kas rodas, samazinot vai pārtraucot vielas lietošanu — tās var izpausties sākot no ķermeņa trīcēšanas un svīšanas līdz smagākām sekām, piemēram, krampjiem vai halucinācijām.

Uzvedības aspekti. Uzvedības atkarības ietver piespiedu iesaistīšanos tādās aktivitātēs kā azartspēles, ēšana, pornogrāfijas skatīšanās un citas uzvedības. Lai gan tās var nebūt saistītas ar fizisku apreibinošu vielu, psiholoģiskais process ir līdzīgs: Iesaistīšanās aktivitātē smadzenēs izraisa baudas ceļus, pastiprinot konkrētās uzvedības iespaidus, neskatoties uz iespējamajām negatīvajām sekām.

Sociālā un emocionālā ietekme. Atkarībām var būt postoša ietekme uz indivīda sociālo dzīvi un emocionālo labklājību. Attiecības var ciest neregulāras vai destruktīvas uzvedības dēļ, profesionālā dzīve var pasliktināties koncentrēšanās trūkuma vai prombūtnes dēļ un finanšu problēmas ir izplatītas, īpaši, ja nauda tiek tērēta atkarības uzturēšanai.

Atkarības cikls. Atkarības cikls bieži sākas ar eksperimentēšanu vai brīvprātīgu lietošanu, kam seko patēriņa pieaugums, attīstoties tolerancei. Tā kā indivīds lieto vairāk, pieaug fiziskā un psiholoģiskā atkarība, kā rezultātā atkarībai tiek piešķirta lielāka prioritāte pār citām aktivitātēm un pienākumiem. Ja persona mēģina atmest, viņam var rasties spēcīga tieksme un abstinences simptomi, kas noved pie recidīva, kur atkarības cikls sākas no jauna.

Ārstēšana un atveseļošanās. Efektīvai ārstēšanai parasti nepieciešama visaptveroša pieeja, tostarp medicīniska iejaukšanās, konsultācijas un atbalsta grupas. Medikamentus var lietot, lai pārvaldītu abstinences simptomus un mazinātu tieksmi. Psiholoģiskā terapija palīdz indivīdiem izprast un mainīt savus uzvedības modeļus un tikt galā ar izraisītājiem. Ģimenes, draugu un atveseļošanās grupu atbalsts var sniegt nepieciešamo iedrošinājumu un atbildību.

Izpratne par atkarību kā traucējumu, kas ietver smadzeņu izmaiņas un nozīmīgus uzvedības komponentus, ir ļoti svarīga, lai to efektīvi ārstētu un atbalstītu cilvēkus viņu atveseļošanās ceļā.