Rehabilitācija

Tagad, kad jūs esat izgājis detoksikāciju un sācis lietot naltreksonu (vai jums implantēts ilgstošas darbības naltreksons), jums dots grūts uzdevums – iemācīties domāt un darboties tā, lai narkotikas jūsu dzīvē vairs neienāktu.

Procesā, lai atradinātos no opiātiem, ir 4 etapi:

Pirmais etaps – detoksikācija. Izmantojot tradicionālās detoksikācijas metodes, daudzi pacienti neiztur pat šo etapu. Izmantojot ātro opiātu detoksikācijas metodi, panākumi ir garantēti.

Otrajā etapā pacients saskaras ar vēl atlikušajiem paģiru simptomiem, tie variē gan ilguma, gan smaguma ziņā. Daži pacienti var atgriezties darbā pēc 1 – 3 dienām un justies ļoti labi. Citiem 1 – 2 mēnešus var saglabāties nepatīkami simptomi – svīšana, drebulis, vēdera izejas traucējumi, sāpes krustu rajonā un kājās. Visbiežākā problēma ir miega traucējumi. Laimīgā kārtā attiecīga ārstēšana šos simptomus var viegli novērst.

Trešajā etapā visi atlikušie paģiru simptomi izzūd, un pacienta lielākās grūtības saistās ar to, kā pierast dzīvot bez narkotikām. Tas bieži liek mainīt ierasto dzīvi un apkārtējo sabiedrību, pārdomāt iepriekšējo dzīvi. Šis jautājums cilvēkam var radīt virkni grūtību.

Ceturtais etaps sākas ne ātrāk kā pēc gada kopš brīža, kad pacients narkotikas vairs nelieto. Gada laikā gūtā pieredze dzīvot bez narkotikām rada iespēju nenonākt atkarībā visu turpmāko dzīvi.

Atveseļošanās process lielā mērā atkarīgs no pacienta personības. Nosacīti pacientus var iedalīt divās lielās grupās.

Pirmajā grupā ietilpst tie pacienti, kuri līdz narkotiku lietošanai dzīvojuši normālu, parastu dzīvi, mācījušies vai strādājuši. Ja viņiem ir pietiekami legāls ienākumu avots, kas ļauj iegādāties narkotikas, neizdarot noziegumus, viņi ļoti maz atšķiras no apkārtējiem cilvēkiem. Parasti šiem pacientiem nav bijušas un nav problēmas ar alkoholu, psihotropiem medikamentiem un neopiātu grupas narkotikām. Pēc detoksikācijas šie pacienti parasti jūtas labi, viņiem nepieciešama minimāla medicīniskā palīdzība. Atveseļošanās process viņiem norit ātri un veiksmīgi.

Otrās grupas pacienti ir pilnīgs pretstats. Lielākā daļa no viņiem jaunībā nav īpaši tiekušies pēc zināšanām, vēlāk viņiem nav bijuši legāli ienākumi un pat perspektīvas tādus iegūt. Šie cilvēki bieži ir konfliktā ar likumu. Viņu intereses saistās tikai ar alkoholu, narkotikām vai nelegālu psihotropo preparātu lietošanu. Atveseļošanās process viņiem norit daudz lēnāk un smagāk. Bieži šiem cilvēkiem ir grūti adaptēties dzīvē bez narkotikām vai medikamentiem. Dažiem izdodas pārtraukt lietot heroīnu, bet viņi turpina vai sāk lietot citas narkotikas, medikamentus un alkoholu. Nekontrolēta alkohola vai medikamentu lietošana bieži var izrādīties postošāka nekā heroīna lietošana. Daži no šīs grupas pacientiem pēc detoksikācijas vairāk vai mazāk neatkarīgi kļūst vairāku mēnešu laikā. Atkārtoti narkotiku lietošanas gadījumi šajā grupā ir biežāki.

Aptuveni 60% recidīvu notiek pirmajās 6 nedēļās pēc detoksikācijas. Regulāra naltreksona lietošana samazina recidīva iespējamību, taču tikai tādā gadījumā, ja preparāta lietošanu kontrolē pacienta tuvinieki. Ja pacientam implantēts ilgstošās iedarbības naltreksons, recidīvs praktiski nav iespējams.

Protams, katra diena, kas nodzīvota bez narkotikām, samazina recidīva iespējas nākotnē, bet apsveikt sevi varat ne ātrāk kā pēc 6 mēnešiem kopš neesat lietojis narkotikas. Ja jūs neesat lietojis heroīnu, bet esat nekontrolēti lietojis medikamentus, alkoholu vai neopiātu grupas narkotikas., jūs apsveikt vēl ir par agru. Pēc 6 mēnešu naltreksona terapijas nepieciešams izstrādāt tālākās darbības plānu. Ir gadījumi, kad naltreksona terapiju vai implanta sēriju iesakām lietot līdz 2 gadiem.

Par rehabilitāciju

Mūsuprāt, rehabilitācijas process nozīmē cilvēka ātrāku atgriešanos laimīgā, pilnvērtīgā dzīvē un sabiedrībā.

Diemžēl daudzas rehabilitācijas programmas ir dogmatiskas, tās izmanto Anonīmo narkomānu kustības un reliģiozas idejas.

Svarīgs aspekts – rehabilitācijas programmu augstās cenas. Rehabilitācijas centri ir līdzīgi viesnīcām: ja nav klientu, tie pakļauti finansiālam sabrukumam. Tāpēc tie piedāvā rehabilitāciju ar iespēju dzīvot šajos centros, un nekādas alternatīvas (piemēram, ambulatorās konsultācijas), pat ja tādas ir iespējamas.

Pacientiem, kuriem ir darbs, rūpīgi jāapsver, vai piedalīties šādās programmās, jo tas saistīts ar darba zaudēšanas risku. Daudzos gadījumos rehabilitācija reālu labumu varētu dot tādam cilvēkam, kurš zaudējis visu: ģimeni, draugus, darbu. Tieši viņiem visvairāk vajadzīgs jumts virs galvas, ēdiens un medicīniska palīdzība. Taču naudas rehabilitācijas programmām viņiem, protams, nav.

Atcerieties, lai izārstētos no narkotiskās atkarības, nav nekādu brīnumlīdzekļu. Nevar kļūt par narkomānu, nelietojot narkotikas, un nevar izārstēties no narkotiskās atkarības, turpinot narkotikas lietot. Ja cilvēks spēj adaptēties dzīvē bez narkotikām, lielākā daļa problēmu pazūd pašas no sevis.

Atsevišķos atveseļošanas posmos mēs varam palīdzēt, bet labākais dziednieks – ir laiks.