Heroīna iedarbība uz cilvēku

Heroīns ātri absorbējas (iesūcas asinīs) neatkarīgi no tā ievadīšanas veida. Ievadot intravenozi, vislielākā heroīna koncentrācija asinīs tiek sasniegta jau pēc 1 minūtes, ieelpojot un injicējot intramuskulāri – pēc 3 – 5 minūtēm. Ļoti ātri – pēc 15 – 30 sekunžu laikā – heroīns no asinīm nonāk smadzenēs un lielā koncentrācijā sakrājas tur. Aptuveni 70% ievadītā heroīna absorbējas galvas smadzenēs.

Ātra heroīna koncentrēšanās smadzenēs rada tā saukto «karstuma vilni». Sajūtu intensitāte atkarīga no ievadītā heroīna daudzuma, kā arī no tā, cik ātri pieaug heroīna koncentrācija galvas smadzenēs.
Pēc heroīna ievadīšanas rodas siltuma, atslābuma un eiforijas sajūta.

Īslaicīgas heroīna lietošanas izraisīti efekti:

Ilgstošas heroīna lietošanas sekas:

Ilgstoši lietojot heroīnu, cilvēka galvas smadzenes pārstāj izstrādāt savus opiātus – endorfīnus un enkefalīnus, kas nepieciešami normālas nervu sistēmas darbībai. Šajā stadijā narkomāns kļūst pilnīgi atkarīgs no kārtējās narkotiku devas, citādi pēc kāda laika neizbēgami sākas paģiru sindroms (nemiers, ilgas, nepārvarama tieksme pēc narkotikām, šķaudīšana, acu asarošana, sāpes muskuļos un krustu rajonā, vēderā, caureja u.c.).

Daudzas problēmas rada tas, ka ne adatas, ne šļirces, ne pats heroīns nav sterils. Ar katru injekciju narkomāns ievada sevī arvien vairāk un vairāk miljonus mikrobu. Tie vislabprātāk attīstās sirds vārstuļos un mugurkaula skriemeļos krustu rajonā. Laika gaitā sirds vārstuļi var sāk sairt, radot smagu sirds nepietiekamību. Ārstēšana – sirds vārstuļu protezēšana – ir dārga un bīstama.

B un C hepatīta un AIDS izplatība narkomānu vidū pāraugusi epidēmijā. Tās ir slimības, kurām seko invaliditāte (darba nespēja) un potenciāla nāve.

Psihiski traucējumi, atmiņas pasliktināšanās, darba spēju samazināšanās, depresijas, miega traucējumi neizbēgami pavada visus opiātatkarīgos narkomānus. Šie visi simptomi neizbēgami  vēl vairākus mēnešus pēc narkotikas lietošanas.